Atceroties Jūlija nometni.

Jaunās bildes ir klāt! Spied TE, lai tās apskatītu.

  

 

Nometnes lielie darbi

Nometnē notiekošais pieņem arvien grandiozākus apmērus. Naktī uz sestdienu dienas aktivitāšu bagātināto bērnu miegu pārtrauca cienījamā Vārna, kura teicās atradusi pudeli ar tajā ieliktu vēstuli. Jūras krastā, kā zināms, tas ir visai biežs notikums. Tomēr šī vēstule bija pagalam īpaša, jo to bērniem bija sūtījuši labie maoru dievi. Bija noticis neiedomājamais. Debesis ar zemi gatavojās sakļauties kopā, un Vētras Dievs, uguni spļaujot, par to tikai priecājās, tupot uz lielā akmens jūras krastā. Ja debess un zeme sakļautos, valdītu mūžīgā nakts, un pār to - vētra. Nometnes dalībnieki, liels vai mazs, ar bizi vai izpūrušu ērkuli, bija vienīgā viņu cerība, jo viņus neskāra dievu burvestības. Iesākās ceļš nakts sirdī. Jau pašā ceļojuma sākumā visus krietni nobiedēja Nāves Aizgādne ar murēnas muti un teju teju sadalījušos seju, no kuras bira čiekuriem līdzīgi fragmenti. Siekalām šķiezoties, viņa drasēja starp kokiem, no tiem vienu nepamanot - un bērnu smiekli izgaisināja spocīgās sajūtas. Viņas izpalīdzes, attālās māsīcas Biedētājas arīdzan bija negantas, tomēr drosmīgos ceļiniekus viņas nespēja nobiedēt vai aizkavēt, un tie nokļuva pie Jūras Dieva, kurš uzdeva sameklēt kādu svarīgu dārgumu, kam bija jāpalīdz tālākajā ceļā. Gar koku stumbriem, sekodami labajām uguntiņām, bērni nokļuva pie maoru tautas mītiskā varoņa Maui, kurš arī nespēja pārvarēt Vētras Dieva uzliktās burvestības. Saņemot atrasto dārgumu - Maui vecvecmāmiņas žokļa kaulu (kas ļoti atgādināja kāda pazīstama koka zaru ;), Maui deva tālākās norādes un vēlēja ceļotājiem veiksmi. Nonākot pie augu un koku dieva Rango, bērni, pēc dieva aicinājuma, nodemonstrēja maoru kaujas un vienlaikus sasveicināšanās, goda izrādīšanas deju "haku", kuru tie bija redzējuši izglītojošā filmā kādā no nometnes vakariem. Ja deja būtu pietiekami drosmīga un braša, varbūt ceļinieki varētu pietuvoties Vētras Dievam un iebarot viņam Rango apvārdotu kivi augli. Tas tiešām izdevās! Dejotāju skaņās balsis pieskandināja naksnīgo pludmali, un Vētras Dievs, kaut vicināja liesmojošos poi (maoru tradicionālā žonglēšanas tehnika), pagaršodams augli, norādīja uz pēdējo ceļa punktu - kur gaidīja vēlīgais Debesu Dievs, aicinot sanākušos pacelt debesis augšup un noliekot visu savās vietās. Bet ar to neparastie notikumi nebeidzās. Svētdienas pēcpusdienā nometnes audzinātājus ķēra savāda liga - vai nu dēļ saules, vai dēļ dažādo enerģiju strāvām, kuras caurvija nometnes vietu, bet katrs no audzinātājiem sajuta sevī aborigēnu senču garu un devās mežā, kā to mēdz darīt aborigēni. Sekojot sapņu laika neredzamajām līnijām, viņi ieņēma katrs savu veidolu un novietojumu plašajos Saraiķu mežos. Bērniem atkal bija jāsteidz palīgā. Varens noslogojums, tā teikt.Tā, kas reiz bija pazīstama kā rokdarbniece un māksliniece Bizonis, nu laiskojās saulītē, šaudīja mēli un atbildēja vien tad, ja viņu uzrunāja par Ķirzaku. Vāvere, kuras gādībā bija bērnu veidotā teātra izrāde par senu aborigēnu nostāstu, tupēja kokā un uzskatīja, ka viņa ir aborigēnu iniciācijas rituālu pildoša meitene (viņām, lai apstiprinātu vietu ciltī, 3 dienas jāsēž kokā, kamēr zēniem visai vienkārši izsit vienu zobu). Bērni palīdzēja meitenei ar čiekuru piegādi, lai viņa varētu atkauties no ložņājošiem meža zvēriem. Savukārt Pingvīns, geoslēpņošanas darbnīcas vadītājs, sevi dēvēja par Čūsku, vijās gar piejūras priedēm, vēcināja lakatu un lika, lai ceļotāji atrod slēpni - pagalam līdzīga veida, kādus bērni mācījās pagatavot un slēpt minētajā darbnīcā. Slēpnī atradās monētiņa, kura kalpoja kā pielabināšanās krietni tālāk mītošajam Krokodilam, kurā bija redzama nepārprotama līdzība ar poi žonglēšanas darbnīcas vadītāju un teicamu muzikantu Surikātu. Izbaidīti no Krokodila ēdelības, tomēr saņēmušies un nodziedājuši pāris brašu dziesmu, atbrīvotāji saņēma tālākās norādes un dziļā meža alā sadūrās ar Dingorupuci, kurš, kaut kodīgs un savrups, lūdza bērnu palīdzību iekurināt uguni. Kam tas izdevās, kam ne - ceļotāji zina paši, katrā ziņā, nākamais punkts bija nometnes vieta. Brālīgi un izpalīdzīgi sacēluši teltis, gan lielie, gan mazie nometņotāji sapulcējās pie ugunskura,kur audzinātāju saprāts, laikam vēso vakara vēju iekustināts, tomēr atgriezās. Tika baudīti jaunās sezonas kartupeļi, uz oglēm ceptas desas, Bizoņa salasīto vīgriežu tēja un citi labumi. Pēc pāris jestrām un arī nostaļģiskām ugunskura dziesmām ceļotājus gaidīja naktsmiers. Pirmdienas rīts ausa apmācies, bet silts. Mannas biezputra ar aveņu ievārījumu no tālā ceļa nogurušās sejiņas padarīja laimīgas un iekrāsojās jaunās piedzīvojumu gaidās. Atgriežoties nometnē, brašie palīgi ķērās pie spageti un sārtās mērces (tādējādi iezīmējot nākošās nometnes ievirzi ;), un nodevās galda spēļu un rotaslietu gatavošanas pulciņiem. Tomēr, kaut kāda nojauta liek šo rindu rakstītājam pareģot, ka gaidāms vēl kas tikpat interesants un aizraujošs.

Ziņo Pingvīns

Pirmā fotoreportāža un ziņas no nometnes

Mums iet brīnišķīgi!
Pirmo nometnes dienu fotoreportāža ir te!
Aizraujošas ziņas pa tiešo no nometnes lasi šeit.

Izbraucam!

Atsveicinamies ar šo līksmo maoru dziesmas apdari 80. gadu stilā.

Gaidi ziņas no nometnes!

Katram savu griežam-rūceni!

ŠEIT vari apskatīt pamācību kā izgatavot pašam savu Austrālijas aborigēnu griežam-rūceni.
Nometnē arī tādus gatavosim!

( Krisa Brauna fotoattēls. )

Sēdi, skaties un zini vairāk!

Divi ārkārtīgi interesanti video. viens par Austrālijas aborigēniem, otrs par maoriem.

tādas bildes

Simboli Austrālijas aborigēnu mākslā

Aborigēnu simboli ir būtiska daļa no Austrālijas aborigēnu mākslas tradīcijas. Tie saglabājuši savu vizuālo formu kopš neatminamiem laikiem, jo rakstības trūkuma dēļ, tas ir bijis nepieciešams, lai nodotu tālāk svarīgu informāciju.

Pirms kolonizācijas iezemieši lietoja simbolus, piemēram, lai norādītu svētvietas, vai ūdenstilpnes atrašanās vietu un līdzekļus, kā tur nokļūt, lai norādītu vietas, kuras apdzīvo dzīvnieki un, lai ilustrētu Sapņu Laika stāstus.

Tā kā aborigēni pārvietojās milzīgus attālumus pa visu kontinentu, svarīgākā informācija tika fiksēta, simbolu regulāri izmantojot ceremonijās, vai rituālos. Smilšu gleznu un awelye (ķermeņa apgleznošana) ceremonijas uzturēja simbolus apzīmējošo notikumu vai fenomenu dzīvu. Mūsdienās šie simboli bieži tiek atainoti izmantojot audeklu un akrilu, bet to nozīme nav mainījusies.

Parasti simboli, ko izmanto aborigēnu Mākslinieki ir dažādas līnijas, apļi, vai punkti. Līdzīgiem simboliem var būt ļoti dažādas nozīmes un vairāku simbolu kombinācija var izstāstīt sarežģītu aborigēnu Sapņu Laika stāstu. Bieži vien, tikai izprotot darbā izmantoto simbolu jēgu, var pilnīgi uztvert darba radītāja vēstījumu.

Šī Denis Nelson Jupurrula glezna ir labs piemērs aborigēnu glezniecības bagātībai ar simboliem.
Šīs gleznas nosaukums ir Ķengurs, Lietus, Lidojošā skudra, Oposuma Sapņu Laiks.
Apakšējā kreisajā gleznas stūrī var redzēt Ķengura dziesmas ap ugunskuru (balts aplis). Dūmi (baltās līnijas) paceļās no ugunsgrēka debesīs veidojot lietus mākoņus (violetas debesis ar lietus simboliem). Gleznas centrā ir Lidojošā skudra, kas migrē, lai izveidotu jaunu koloniju, jo nāk lietus. Kreisajā pusē, gleznas dzeltenā daļā var redzēt Oposuma atstātās pēdas.

U forma atspoguļo nospiedumu, kas palicis no cilvēka. Vairāki U vienuviet norādītu uz tikšanās vietu, vai Austrāliešu nometni.







via http://www.aboriginalartstore.com.au

Kas visām Austrālijas ciltīm kopīgs?

Pirms eiropiešu ierašanās Austrālijas kontinentā pastāvējušas aptuveni 600 dažādas iezemiešu grupas vai "nācijas" ar atšķirīgām kultūrām un uzskatiem. Dažas no tām apdzīvojušas teritorijas ar sulīgām mežu platībām, citas- tuksnešainas un neauglīgas zemes. Dažādām grupām izstrādājušās dažādas prasmes un zināšanas, atkarībā no tā kādā vidē tās dzīvojušas. Tātad Austrālijas aborigēnu kopumu veido daudzas atšķirīgas ciltis- katra ar savu individuālu kultūru, ticības formu un valodu.
Tomēr ir kaut kas visām Austrālijas iedzimto grupām kopīgs - tā ir cieņa pret apdzīvoto zemi un visas Austrālijas iezemiešu mutvārdu tradīcijas (stāstu, teiku, leģendu) un garīgo vērtību pamats- Sapņulaiks.
Sapņulaiks vienlaikus ir gan senais radīšanas laiks, gan tagadnē pastāvoša augstāka reālija. Austrālijas aborigēni tic divām dzīves formām- viena no tām ir ikdienas realitāte, otra – bezgalīgs garīgs cikls, kuru tad arī sauc sauc par Sapņošanu, vai sapņulaiku. Sapņulaiks ir patiesāks un nozīmīgāks par ikdienas realitāti. Ja kaut kas notiek sapņulaikā- tas nosaka vērtības, simbolus un likumus Aborigēnu sabiedrības ikdienas – “parastajā” realitātē.
Stāsti par Sapņu laiku visā Austrālijā ir atšķirīgi. Piemēram, Dienvidaustrālijas variants, par to, kā putni ieguvuši krāsu ir pavisam citādāks nekā Austrālijas rietumu leģenda. Stāsti aptver ārkārtīgi daudzas tēmas - ir stāsti par zemes, cilvēku, dzīvnieku, augu, svēto vietu, tiesību un paražu radīšanu. Kopā tie veido sarežģītu zināšanu, ticības un uzvedības normu tīklu, kas caurauž visus Austrālijas pamatiedzīvotāju dzīves aspektus.

Tā kā Austrālijas aborigēniem nav savas rakstības, tad šie stāsti tiek nodoti nākamajām paaudzēm dziesmu, stāstu un tradicionālu simbolu veidā.

Kā radušās zvaigznes

Aborigēnu cilšu leģenda par to, kā radušās zvaigznes.

Sen, sen jūru pārvaldījis vecs vīrs, vārdā Rolla Mano. Viņa pārziņā bijuši arī meži ar dīvainām būtnēm un zvēriem, kā arī piekrastes alas, kurās slēpušies milzu astoņkāji, gaidot kādu neuzmanīgu radību, lai sagrābtu to savos taustekļos.
Reiz Rolla Mano devās makšķerēt uz mangrovju (koki ar milzīgām, čemurainām saknēm) purvu, netālu no jūras krasta. Saķēris gana daudz zivju, viņš jūras krastā iekūra ugunskuru un ieturēja maltīti. Te piepeši - viņa skatienu piesaistīja divas skaistas sievietes. Tās nebija pamanījušas sirmgalvi un brīvi sarunājās, Rolla Mano apbrīnoja viņu maigās balsis. Tā kā jūras pārvaldniekam nebija sievas, viņš acumirklī saprata, ka vēlas vienu no viņām par palīgu, lai valdītu pār saviem īpašumiem. Tamdēļ vecais paslēpās mangrovju saknēs un gaidījis, kad daiļavas pietuvosies, lai varētu vienu no viņām nolaupīt. Jo kura gan gribētu iet par sievu pie veca veča? Sagaidījis tās pienākam pietiekami tuvu, Rolla Mano lēca laukā no aizsega. Sievietes izbijās, un daiļākā no viņām ienira ūdenī. Vecais negribēja tik viegli piekāpties - paķēris degošu zaru no ugunskura, viņš arī ielēcis ūdenī. Nokaitētās ogles, saskaroties ar ūdeni, acumirklī sāka sprakšķēt un dzirkstīt. Tās aizgāja pat līdz debess jumam un palika tur, kļūstot par zvaigznēm un zvaigznājiem. Rolla Mano, neatradis meklēto, apņēma par sievu krastā palikušo meiteni. Tā viņu paņēma debesīs, pati kļūstot par Vakara Zvaigzni.

Attēlā redzamais rokdarbs ilustrē šo leģendu.

Sapņu laika īstenība

Austrālijas aborigēni tic, ka, ka katrs cilvēks savā būtībā atrodas sapņu laikā.
Šī cilvēka daļa pastāv pirms viņš ir dzimis un turpinās pēc viņa nāves
Bērna gars ienāk mātes klēpī, kad auglis ir piecus mēnešus vecs. Kad māte sajūt pirmās bērna kustības, tiek uzskatīts, ka bērnu iekustinājis tas gars, kuram pieder zeme zem māmiņas kājām. Kad bērns dzimst, viņš kļūst par īpašu aizgādni vietai, kurā mātes klēpī sakustējies. Par šo zemi viņš rūpēsies, viņa pienākums būs stāstīt tās stāstus un Dziesmulīnijas. Tādejādi, runājot par savu Sapņojumu, Austrālietis var atsaukties uz gan uz totēmu, gan vietu, no kuras nācis gars un gan arī savas cilts likumu kopumu.

Uluru

ŠEIT vari lasīt ļoti interesantu aprakstu latviešu valodā par vienu no Austrālijas aborigēnu svarīgākajām svētvietām - Uluru.

Didžeridū

Didžeridū ir Austrālijas aborigēnu pūšamais instruments.
Parasti tas ir termītu izgrauzts eikalipta stumbrs, kas tiek pārveidots par instrumentu.
Didžeridū tiek uzskatīts par vienu no senākajiem pūšamajiem instrumentiem uz planētas.
Zinātnieki uzskata, ka Austrālijas aborigēni to lieto jau vairāk kā pusotru tūkstoti gadu.
Jo garāks Didžeridū, jo zemāks tā skanējums. Spēlējot Didžeridū, mūziķa lūpas nepārtraukti vibrē, lai radītu dūcošo skaņu, vienlaikus tiek izmantota cirkulārā elpošana- tas nozīmē, ka instrumentu spēlējot gaiss tiek ievilkts caur nāsīm, nepārtraucot spēli.Izmantojot šo spēles tehniku, mūziķis var turpināt radīt nepārtrauktu skaņu cik ilgi vien vēlas.
Tradicionāli Didžeridū tiek spēlēts kopīgu rituālu deju un dziesmu laikā.

Austrālija un Jaunzēlande

Sākam iepazīt Austrālijas un Jaunzēlandes elpu aizraujošo dabu:

Austrālijas daba:

Jaunzēlandes daba:

Jaunzēlandes putnu dziesmas:

http://www.doc.govt.nz/conservation/native-animals/birds/new-zealand-bird-songs-and-calls/